Apūlija un Bari Lieldienās

Bari

Bari ir Bari provinces un Apūlijas reģiona galvaspilsēta, kas atrodas Itālijas dienvidrietumos, jeb t.s. Itālijas „papēdī”, Adrijas jūras krastā.
Tā pazīstama kā svarīga osta un universitātes pilsēta, un pēc Neapoles ir otrs nozīmīgākais Itālijas dienvidu daļas ekonomiskais centrs. Pilsētas 116 km2 dzīvo ap 320,6 tūkstoši iedzīvotāju. Bari ir arī kristietības centrs. Katru gadu šeit svētceļojumos ierodas tūkstošiem cilvēku no visas pasaules, lai apmeklētu Sv. Nikolasa baziliku, kur novietotas Sv. Nikolasa- mūsdienu Santa Klausa prototipa- relikvijas. 

Bari pilsētu veido 4 atšķirīgas daļas: uz pussalas starp divām modernām ostām, pilsētas ziemeļu daļā atrodas vecpilsēta ar krāšņo Sv. Nikolasa baziliku, San Sabino katedrāli un Frederika II Castello Svevo. Šeit norisinās arī pilsētas naktsdzīve. Murattiano- pilsētas modernajā rajonā, atrodas galvenie tirdzniecības centri un promenāde gar jūru. Pilsētas centru ietver pagājušā gs. 60.-70. gadu haotiskās apbūves rezultātā uzceltā dzīvojamā zona, kas nomainīja veco priekšpilsētu, izveidotu gar ceļiem, kas veda ārpus pilsētu apjozošās sienas. Bari ārējās priekšpilsētas veidojušās pagājušā gs. 90. gados un tām raksturīgs zināms plānveidīgums.

Vēsture
Pilsētu izveidoja Peucetii – Itālijas dienviddaļā dzīvojoša cilts. 3.gs. pirms Kristus tā nonāca Romas pakļautībā un tika attīstīta kā vairāku stratēģiski nozīmīgu ceļu krustpunkts. Bari osta, kas pieminēta jau 181. gadā pirms Kristus, bija nozīmīgākā reģiona osta un zvejniecības centrs. Pilsētas garīgā vadība bija atkarīga no Konstantinopoles patriarhāta līdz pat 10. gadsimtam.

847. gadā pilsētu sagrāba arābu iekarotāji un 20 gadus tā saucās Bari emirāts, ko pārvaldīja emīrs Kalfuns. 871. gadā to ieņēma bizantieši un 885. gadā tā kļuva par vietējā bizantiešu vietvalža rezidenci. 1025. gadā Bari tika piešķirts provinces statuss.

1087. gadā šeit tika pārvesti Sv. Nikolasa pīšļi, kurus itāliešu jūrnieki slepeni izveda no Bizantijas teritorijas. Bari kļuva par svētceļnieku galamērķi un ieguvēju no to ekonomiskajām aktivitātēm.

Līdz 15. gs. Bari tika vairākkārt nopostīta līdz pamatiem, bet to allaž atjaunoja.

16. gs. vidū Bari tika iekļauta Neapoles karalistes sastāvā un tās ekonomiskā un politiskā nozīmība mazinājās, jo īpaši tāpēc, ka pilsētas apkārtnē pastāvīgi uzliesmoja malārija.

Tikai ar 1808. gadu, kad Napoleona svainis un Neapoles karalis Murats pavēlēja uzbūvēt jaunu pilsētas rajonu (Murattino) ar regulāru plānojumu, Bari uzplaukums atjaunojās un tā kļuva par visa reģiona nozīmīgāko ostu.

Bari pazīstama arī kā vienīgā pilsēta, kas 2. pasaules kara laikā cieta no ķīmisko ieroču uzbrukuma. 1943. gada 2. decembrī vācu aviācija bombardēja Bari, kas bija svarīga Sabiedroto armijas atbalsta ostas pilsēta. Uzlidojuma rezultātā notika sinepju gāzes noplūde no ASV kara kuģa. No saindēšanās mira nenoskaidrots daudzums karavīru un civiliedzīvotāju (69-2000).


Sv. Nikolasa bazilika (Basilica di San Nicola ). Bazilika tika uzbūvēta 1087. gadā, lai tiktu radīta pienācīga vieta Sv. Nikolasa pīšļu godināšanai, kurus itāliešu jūrnieki atveda no Miras- senas pilsētas, kas atrodas Antālijas provincē mūsdienu Turcijā. Relikvijas novietotas zem altāra bazilikas kapenēs. Pēc izskata bazilika drīzāk atgādina pili, nevis baznīcu –šo iespaidu pastiprina divi masīvi torņi, kas ietver bazilikas fasādi. Un patiesi, bazilika vēstures griežos dažas reizes arī ir izmantota kā pils. Bazilikā atrodas viens no ievērojamākiem romāņu skulpturālajiem darbiem Dienviditālijā – bīskapa tronis jeb katedra, kas tika radīts 11. gs beigās pirmajam Bari arhibīskapam Eliasam. Kapenēs atrodas ļoti vērtīgs antīko mozaīku klājums. Bazilikas muzejā var apskatīt bagātīgu mākslas darbu kolekciju, arī Anžujas karaļa Kārļa I ziedotos 12. gs. svečturus.

Bari katedrāle, kas veltīta Sv. Sabino sākta būvēt 1034. gadā bizantiešu stilā, taču 1156. gadā pilsētas izlaupīšanas laikā, sagrauta. Nākošā gs. beigās tā tika uzbūvēta no jauna, arhitektiem iedvesmojoties no romāņu stilā celtās Sv. Nikolasa bazilikas. 18. gadsimtā katedrāles interjers un fasāde ieguva baroka stila rotājumus, taču tie tika noņemti 1950. gada restaurācijas darbu laikā. Katedrāles kapenēs atrodas Sv. Sabino relikvijas un Dievmātes svētbilde.

Castello Normanno Svevo Normāņu stila pili ap 1131. gadu uzbūvēja Sicīlijas Rodžers II, taču jau pēc 20 gadiem tā tika izpostīta. Pili atjaunoja Hohenstaufenas Frederiks II un mūsdienās tā kalpo par dažādu laikmetīgo izstāžu galeriju.

Petruzzelli teātris. Trešais lielākais operas teātris Itālijā pēc Milānas La Skalas un San Karlo teātra Neapolē. Cietis bumbas sprādzienā pagājušā gs. 90. gadu sākumā un pašlaik tiek restaurēts.

Barivecchia (Vecā Bari ). Šauru ieliņu tīkls veido vecāko Bari daļu uz ziemeļiem no mūsdienīgā Murata rajona. Senāk vietējie iedzīvotāji izvairījās to apmeklēt biežo aplaupīšanas gadījumu dēļ. Mūsdienās šis rajons ir piedzīvojis plašus atjaunošanas darbus. Divu lielāko skvēru- Piazza Mercantile un Piazza Ferrarese apkārtnē ir atvērti daudzi nelieli krodziņi un citas atpūtas vietas. Ja paveicas, vecpilsētas šaurajās ieliņās var novērot, kā vietējās mājsaimnieces izgatavo Apūlijai raksturīgo pastu Oriecchette.Turpat, mājas priekšā uz lieveņa, ar rokām gatavota, top pasta, kas pēc formas līdzinās mazām austiņām.

Bari universitātes botāniskais dārzs aizņem 10.000 m2 lielu platību un pieejams apmeklētājiem darbdienu rītos. Izveidots 1955. gadā, atklāts 1960. gadā, bet 1964. gadā tā platība tika dubultota. Šeit atrodas 145m2 liela siltumnīca un var apskatīt herbāriju ar 40,000 augu paraugiem. Ievērības cienīga ir arī orhideju un vietējās floras pārstāvju izlase. 

Lecce (Leče)

Viena no Apūlijas lielākajām un nozīmīgākajām pilsētām, Lečes provinces galvaspilsēta Leče ir vairāk nekā 2000 gadu sena. Tā tiek dēvēta par Itālijas baroka pērli vai rozā marmora galvaspilsētu. Apceļojot Apūlijas reģionu, Leče viennozīmīgi ir jāredz! To dibinājuši grieķi 8. gs. pirms Kristus un grieķu valodas formu (griko) joprojām lieto ap 95 tūkstoši Lečes iedzīvotāju. Pilsētas vēsture aizsākusies jau Trojas kara laikā, taču tad tā atradās 3 km uz DR no pašreizējās atrašanās vietas un to sauca Sibara. Mūsu ēras 2. gs. Leči uz pašreizējo atrašanās vietu pārcēla imperators Adrians un nosauca to par Licea vai Litium. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, Leči izlaupīja Austrumgotu valdnieks Totila. 549. gadā pilsētu iekaroja bizantieši un Austrumu impērijas satāvā tā atradās nākošos 5 gadsimtus. 11. gs., kad Leči iekaroja normāņi, tā atguva savu nozīmību kā plaukstošs tirdzniecības centrs. Līdz 15. gs. beigām pilsēta bija viens no Sicīlijas karalistes galvenajiem centriem. No 1630. gada šeit sāka būvēt ievērojamas baroka laikmeta celtnes, pateicoties kurām Leči dēvē arī par “ Dienvidu Florenci”. Tā paša gs. sākumā Čarlzs V uzbūvēja pili un apjoza pilsētu ar mūri, lai pasargātu to no otomaņu iebrukuma. Mūsdienās Leče joprojām ir plaši pazīstama savas lieliskās baroka arhitektūras dēļ. Lečes ekonomika balstās uz vietējā, viegli kaļamā akmens ( Pietra di Lecce), lauksaimniecības produktu ( īpaši olīveļļas un vīna), kā arī keramikas izstrādājumu eksportu.

Ko apskatīt

Sv. Krusta baznīca Sākta būvēt 1353. gadā . Tad darbi apstājušies līdz pat 1549. gadam un turpinājušies līdz 1695.gadam, kad baznīca tika svinīgi atklāta. Tās fasāde grezni rotāta ar dzīvnieku, augu un grotesku figūru skulptūrām, kā arī ar lielu rozetes logu.

Doma katedrāle. Viena no ievērojamākajām katedrālem Itālijā. Uzbūvēta 1144. gadā, pārbūvēta 1230. un 1659.-1670. gados, kad arhitekts Džuzepe Cimbalo radīja arī 70m augstu zvanu torni. Baznīcai ir 5 stāvi un astoņstūraina lodžija.

Romiešu amfiteātris/ Uzbūvēts 1. gs. pirms Kristus amfiteātris vienlaicīgi varēja uzņemt vairāk nekā 25,000 skatītāju. Izrakumi sākti pirms 2. pasaules kara, bet apskatāma tikai viena tā daļa.

Ostuni

Ostuni, jeb Balto pilsētu (La Città Bianca), kas šādi tiek dēvēta ēku balto sienu dēļ, pēc vēsturnieku domām, nodibināja Messapii- sena cilts, kas apdzīvoja šo novadu jau no akmens laikmeta. Pūniešu karu laikā Hanibāls to iznīcināja, bet atjaunoja grieķu ieceļotāji, kas arī deva pilsētai vārdu.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas 996. gadā, pilsētu pievienoja Lečes apgabalam. Taču īstais uzplaukums pilsētai saistās ar Bari hercogienes un Milānas hercoga sievas Izabellas valdīšanas laiku 16. gs. sākumā. Itāliešu renesanses laikmeta iedvesmotās Izabellas paspārnē, droši varēja justies mākslinieki un literāti, kā arī citi humānisma uzskatu paudēji. Pēc Izabellas nāves 1524. gadā Ostuni nonāca viņas meitas Bonas Sforzas pūrā, kura turpināja mātes liberālās valdīšanas tradīcijas. Pēc Bonas Sforzas rīkojuma gar jūras piekrasti tika uzbūvēti cietokšņi, lai aizsargātos pret turku iebrukumiem. Šie cietokšņi ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Ostuni vecpilsēta atrodas uz pakalna un apjozta ar aizsargājošām mūra sienām. Pilsētas lielākās un ievērības vērtās celtnes ir Katedrāle un Bīskapa pils.

Alberobello

Alberobello ir neliela pilsētiņa ar 11,000 iedzīvotājiem, kas atrodas Bari provincē. Pasaules slavu tā ieguvusi ar trulli mājiņām, kas 1996. gadā tika iekļautas UNESCO cilvēces vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Trulli ir Apūlijai tradicionāli apaļi akmens mājokļi ar konisku jumtu. Tie būvēti no kaļķakmens gabaliem un netiek pārklāti ar apmetumu. Jumti veidoti divos slāņos, lai tie būtu ūdensizturīgi un dakstiņi bieži vien ir apgleznoti ar dažādām mitoloģiskām vai simboliskām zīmēm.

Alberobello apkaime ir labākā vieta, lai iepazītu vietējo olīveļļas ražošans kultūru, apciemojot kādu no tradicionālajām eļļas ražotnēm masseria.

Gargano pussala

Gargano pussala iestiepjas Adrijas jūrā un tā ir slavena ar skaistajām ainavām un brīnišķīgajām pludmalēm. Pussalas austrumos atrodas Foresta Umbra – īvju, ozolu, dižskabāržu un priežu audzes, bet ziemeļos- sālsezeri Lesina un Varano. Pussalu no austrumiem uz rietumiem šķērso sens svētceļnieku ceļš un tā ir ievērības cienīga arī ar bizantiešu, romāņu, normāņu un viduslaiku vēstures pieminekļiem. Gargano pussalas lielākās pilsētas ir Rodi Garganiko, Peskiči, Vieste un Manfredonija.

Matera

Unikāla itāļu pilsētiņa, nedaudz aiz Apūlijas reģiona robežas, kas kopš 1993. gada iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Tās neparastums slēpjas Sassi. Tā ir Materas vecpilsēta, ko veido klintī cirstas mājas un baznīcas un tāpēc to mēdz dēvēt arī par alu pilsētu. Dažas ielas iet pāri citu māju jumtiem. Interesanti ir tas, ka vēl mūsdienās samērā skarbos apstākļos tajās dzīvo cilvēki, lai gan valdība 20. gs. vidū piespiedu kārtā lielāko daļu iedzīvotāju izmitināja jaunās mājās.

Ko nobaudīt

Apūlijas reģions lepojas ar augstākā labuma olīveļļām. Te aug vecākie olīvkoki pasaulē, daži – pat 1000 gadus veci! Apūlijā iegūst 20% no pasaulē saražotās olīveļļas. Vislabāk to nobaudīt ar reģionam tipisko cieto maizi friselle.

Pateicoties labvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem – auglīgajām piekrastes zemienēm, reģions piemērots vīnogu audzēšanai. No šī reģiona nāk lielākā daļa Itālijas vīnu- apmēram 80% sarkanvīna un 20% baltvīna. Pazīstamākās vīnogu šķirnes: Negroamaro, Primitivo, Zinfandel.

Apūlijai raksturīgā Oriecchette – austiņām līdzīga pasta vislabāk baudāma tikai ar dārzeņiem un olīveļļu.

No sieriem pamēģiniet Canestrato Puglisi, Caciocavallo Silano, Ricotta un Mozzarella. Visa veida sieri tiek ražoti no govs, aitas, kazas un bifeļmātes piena. Bieži tie domāti ēšanai tajā pašā dienā- citur tādus nepagaršosiet!