Vai gribat apskatīt vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām, kur nelielā teritorijā atrodama viduslaiku arhitektūras un mākslas kvintesence? Vai gribat sajust tūkstošiem apelsīnu koku ziedu smaržu noslēpumainos valdnieka pils dārzos, staigāt pa to pašu šauro, līkumoto ieliņu bruģi, kur, kaislīgai flamenko mūzikai skanot fonā, savulaik pie iemīļotā toreadora zagās Karmena vai saskandināt glāzi lieliska Andalūzijas sarkanvīna ar Donu Kihotu, Kolumbu vai Sevantesu, plānojot ceļojumus šķitumā vai īstenībā? Tad paviesojieties Seviļā – vienā no galvenajiem Spāniju apmeklējošo tūristu galamērķiem un iegūsiet neaizmirstamu Jūsu dzīves atmiņu lappusi! Seviļa ir pilsēta Spānijas dienvidos, Gvadalkiras upes krastos. Tā ir Andalūzijas ( viens no 17 Spāniju veidojošiem autonomajiem apgabaliem) un Seviļas provinces galvaspilsēta.
Pilsēta uzskatāma par visas dienvidu Spānijas kultūras, mākslas un finanšu centru. Pēc iedzīvotāju skaita ( vairāk nekā 703 tūkstoši 2009 gadā) tā ir ceturtā lielākā Spānijas pilsēta.
Hotel M.A. Sevilla Congresos ar brokastīm
8.6 /10
Lieliskā 4* viesnīca Hotel M.A. Sevilla Congresos atrodas līdzās Seviļas Kongresu un izstāžu centram FIBES, apmēram 6km attālumā no vecpilsētas. Netālu atrodas veikali, restorāni un bāri.
Viesnīcai ir āra baseins ar sauļošanās terasi, kas pieejams vasaras sezonā. kā arī kopts dārzs.
Istabās viesu ērtībām atrodams: gaisa kondicionieris/apkure, seifs, fēns, minibārs, satelīt TV un bezmaksas WI-FI.
Restorāns Alhambra piedāvā spāņu virtuves gardumus A la Carte, bet brokastis pasniedz bufetes veidā. Viesnīcā ir arī kafejnīca un bārs.
Cenā iekļauts:
Cenā nav iekļauts:
(Šos pakalpojumus var rezervēt pirms ceļojuma pie Kolumba konsultantiem)
Vēsture
Seviļa ir gandrīz 2000 gadus sena. Tā pazīstama jau no romiešu laikiem – toreiz gan saukta par Hispalis. Spilgtākā tā laika liecība – senā akvedukta paliekas. Kareivīgās arābu musulmaņu ciltis iebruka pilsētas teritorijā 712. gadā, un drīz vien tā ieguva tagad pazīstamo nosaukumu. Īstais uzplaukums pilsētai sākās Almoravidu dinastijas valdīšanas periodā (no 1085.gada), kuru 12. gs. nomainīja cita arābu musulmaņu dzimta –Almohadi. Viena no šis dzimtas kalifa - Abu Jakuba Jusufa valdīšanas laikā, Seviļa kļuva par karalistes galvaspilsētu un tieši tad sākās milzīgas mošejas celtniecība, uz kuras pamatiem vēlāk tika uzbūvēta slavenā Seviļas katedrāle. 13. gadsimta sākumā Kastīlijas karalis Ferdinands III turpināja gadsimtiem ilgušo Pireneju pussalas atgūšanu kristīgajai pasaulei, un 1248. gadā viņa karaspēks izcīnīja uzvarošo kauju par Seviļu. Pilsētā tika nometināti vairāk nekā 24 tūkstoši kristiešu un 14. gadsimtā tā kļuva par Kastīlijas visnozīmīgāko centru.
Taču savas slavas un bagātības zenītu Seviļa sasniedza pēc tam, kad no tās ostas savā sekmīgajā ceļojumā devās Jaunās pasaules atklājējs Kristofors Kolumbs. Visi materiālie labumi, kas turpmāk tika atvesti no jaunatklātā kontinenta, Spānijā nonāca caur īpašu Seviļai piešķirtā tirdzniecības monopola apkalpojošo iestādi, atstājot pilsētas kasē prāvus ienākumus.
Tomēr labie laiki Seviļā neturpinājās ilgi – 17. gs. vidū mēris iznīcināja pusi no pilsētas iedzīvotājiem un palēnām arī Gvadalkiras upes gultne aizsērēja, padarot to navigācijai nepiemērotu. 1717. gadā īpašā Līgumu iestāde, kas kontrolēja tirdzniecības sakarus ar Amerikas kontinentu tika pārcelta uz Kadisu.
Jauns uzplaukums pilsētā sākās 19. gs vidū, kad pār upi uzbūvēja tiltu un pirmo lielāko rūpniecības uzņēmumu izveide paplašināja Seviļas teritoriju.
Mūsdienās pilsētas turību veido rūpniecības un moderno tehnoloģiju uzņēmumi, tirdzniecības iestādes un, protams, tūrisms.
Kas jāredz
Vecpilsēta Seviļas vecpilsētā spilgti saglabājušies 5 gadsimtus ilgušās mauru kultūras pēdas, kas, organiski savijoties ar gotikas, baroka un renesanses mākslas šedevriem, piešķīruša pilsētas vēsturiskajai daļai neatkārtojamus vaibstus. Īpašo pilsētas elpu var izjust bez sevišķa mērķa klīstot pa šaurajām, dienvidu pilsētai neierasti tīrajām ieliņām, ielūkojoties vēsajos, krāšņi flīzētajos un bagātīgi apzaļumotajos iekšpagalmiņos vai arī vēlā vakara stundā pasēžot kādā no daudzajiem bāriem ar spāņu vīna glāzi rokās un vērojot, kā tumsai iestājoties, atplaukst pilsētas naktsdzīve, neatstājot mājās nevienu. Ziedošo apelsīnu koku smaržu vislabāk varēs sajust vienā no burvīgākajiem Vecpilsētas rajoniem – Barrio de Santa Cruz – senajā ebreju kvartālā, kur cits citam seko vismaz 12 nelieli skvēri, ar flīzētiem soliem koku paēnā. Šķērsojot Plaza Dona Elvira, kas, iespējams, ir visskaistākais, var nokļūt pie Hospital de Venerables Sacerdotes – senos laikos – sirmu priesteru atpūtas vietas, bet tagad izstāžu zāles ar Seviļas gravīru kolekciju.
Taču īstais arhitektūras un viduslaiku mākslas triumfs ir Katedrāle - lielākais gotiskais templis pasaulē un trešais lielākais kristiešu pasaulē. Leģenda vēsta, ka aizsākot katedrāles būvēšanu, garīdznieku sanāksme nosprieda : „Uzbūvēsim tik lielu celtni, lai tie, kas redzēs to gatavu, varētu uzskatīt, ka mēs esam traki”. Katedrāles struktūru veido pieci jomi. Centrālajā no tiem atrodas 18 m augsta altāra svētbilde ar ainām no Jaunās un Vecās derības, kā arī vairāk nekā tūkstoš skulptūru. Baznīcas bagātību lieliski papildina arī vairāk nekā pieci tūkstoši gleznojumu un astoņdesmit flāmu vitrāžu logi. Šeit atrodas mauzolejs ar K. Kolumba mirstīgajām atliekām.
Alkazars – otrs no UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ierakstītajiem objektiem Seviļā – ir piļu grupa, kas tūkstoš gadu garumā bijusi varas centrs un karaliskā rezidence, bet mūsdienās saglabājusies kā viens no ievērojamākajiem Mudejar stila paraugiem. Šim stilam, ko dēvē arī par Āfrikas dāvanu Eiropai, raksturīga arhitektūras un mākslas izpratne, kas radusies cieši blakus pastāvot kristiešu un arābu kultūrai. Šīs simbiozes rezultāts uzskatāmi vērojams Alkazara krēslainajās, ar krāšņām flīzēm, apaļām formām, sarežģītiem metālkalumiem un kristiešu pasaulei neizprotamiem Korāna tekstiem greznotajās telpās. Alkazara apskate nebūtu pilnīga, ja neielūkotos tā burvīgajos dārzos ar krāšņu augu grupām, ēnainiem dīķīšiem, klusi urdzošām strūklakām, dzīvžogu labirintu un neļautu iztēlei pilnu vaļu...
Gvadalkiras upes austrumu krastā, kur nelielā teritorijā atrodas Seviļas Vecpilsēta, plešas arī Marijas Luizes parks. Tā ir lieliska vieta, kur līdzās rāmiem dīķiem, senu koku paēnā vai blakus neticami skaistām puķu dobēm, kas rotā naivu skulptūru grupas atvilkt elpu pēc pilsētas kņadas. Šeit var arī aplūkot pompozāko pilsētas celtni, kas vārgi mēģina atdarināt Vecpilsētas arhitektūras brīnumus – 1929. gada Vispasaules izstādei uzbūvēto ekspozīciju galveno paviljonu Plaza de Espana. Spāņu arhitekts Anibal Gonzalez kombinējot 20. gadu Art Deco un Mujedar stilus, centās pasaulei parādīt Spānijas provinču daudzveidību un valsts tā laika rūpniecības un tehnoloģiju varenību. Mūsdienās šeit atrodas pārsvarā dažādas iestādes, Seviļas pilsētas Domi ieskaitot.
Šķērsojot Gvadalkiras upi pa kādu no daudzajiem tiltiem, var nonākt senajā romu apdzīvotajā rajonā Triana, kurš uzskatāms par Seviļas flamenko mājvietu. Šis nosaukums bieži dzirdams smeldzīgajās dziesmās un pieminēts gadsimtiem ilgi. Flamenko, kas tiek arī saukts par „ čigānu blūzu”, ir dienvidu Spānijai raksturīgs mūzikas žanrs, kas sevī ietver dziedāšanu, dejošanu, palmas jeb ritmisku plaukšķināšanu un, protams, arī ģitāras spēli. Klasiskajā izpratnē flamenko tika izpildīts spontānā Spānijas čigānu kopā sanākšanas reizē un bija atkarīgs no izpildītāja noskaņojuma un spējas brīvā interpretācijā paust neslēptas kaislības. Greznais flamenko tērps, kas bagātīgā izvēlē atrodams gandrīz ikvienā apģērbu veikalā, tikai pasvītro izpildītāja virtuozitāti un raksturu.
Kordova
Andalūzijas pilsēta Spānijas dienvidos un tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta.
Kordova bija Romas provinces kodols gan republikas, gan impērijas laikos. Vēlāk tā kļuva par arābu kalifāta galvaspilsētu un 10./11 gs. – par vienu no pasaules apdzīvotākajām pilsētām, kultūras, finanšu, politisko un ekonomisko centru. Pēdējā kalifa valdīšanas laikā 13. gs sākumā pilsēta sāka panīkt un arī tad, kad tā pārgāja kristiešu rokās ( 1236.), tās lejupslīde turpinājās līdz pat 20. gs. sākumam.
Kordovai ir otrā lielākā Vecpilsēta Eiropā un lielākā pilsētas teritorija pasaulē, kas ietverta UNESCO pasaules vēstures mantojuma sarakstā.
Pilsētas vizītkarte un simbols ir Kordovas Lielā mošeja- katedrāle. Ap mūsu ēras 600 gadu tās vietā bija visigotu kristiešu Sv. Vinsenta baznīca. Pēc arābu iebrukuma kādu laiku baznīca tika dalīta starp kristiešiem un arābiem, kuri vēlāk atpirka kristiešu pusi. 784 gadā tā, pilnīgi pārveidota mauru tradīcijās, sāka darboties kā kalifāta galvenais dievnams. Trīs gadsimtu laikā dievnams piedzīvoja dažādus arhitektoniskus pārveidojumus, tomēr acīmredzama ir tā līdzība ar Damaskas Lielo mošeju. Kordovas mošeja ir slavena ar 856 kolonām, kas atbalsta gigantiskas dubultarkas lūgšanu zālē, bagātīgi zeltītām lūgšanu nišām, arkādēm rotātu iekšpagalmu, minaretiem, mozaīkām, krāsaina stikla logiem un ziliem dakstiņiem klātu domu, kas izgreznots ar zvaigznēm. Pēc tam, kad pilsētu atguva Ferdinanda III karaspēks, mošeja tika pārveidota par kristiešu katedrāli, izmainot daudzas musulmaņu dievnamu arhitektūrai raksturīgās pazīmes. Kristīgās kultūras raksturīgie atribūti baznīcai tika pievienoti līdz pat 18. gs, kas, iespējams, paglāba to no izpostīšanas Lielās inkvizīcijas periodā.
Granada
Granadas provinces galvaspilsēta Andalūzijā atrodas Sierra Nevada kalnu grēdas piekājē, trīs Spānijas upju sateces vietā.
Mūsdienās pilsēta pazīstama, kā vieta, kur atrodas viena no prestižākajām Eiropas universitātēm. Taču Spānijas apceļotājiem pilsēta tiek ierindota kategorijā – jāapskata!, jo šeit atrodas Alhambra – mauru citadele un pils- viens no ievērojamākiem arābu kultūras mantojumiem Spānijā.
Pēc ibēru – ķeltu ciltīm, Granadas teritorijā saimniekoja grieķu kolonija, tad Rietumu Romas impērija, visigoti, Austrumu Romas impērija, līdz 711. gadā ar ebreju kopienas palīdzību pilsētu iekaroja arābi. Piecus gadsimtus Granadu pārvaldīja dažādu arābu dzimtu pārstāvji, līdz 1228. gadā Ibn-al-Ahmars iesāka Nasridu valdīšanu, kas kļuva par visilgāk valdošo dinastiju Ibērijas pussalā.
1238. gadā, pasludinot sevi par Kastīlijas Ferdinanda II vasaļvalsti, Granadas emirāts spēja pastāvēt līdz pat 1492. gadam, kad beidzot nonāca kristiešu rokās.
Granadas emirāta krišanas rezultāts bija ne vien 800 gadus ilgušās mauru civilizācijas noslēgums Eiropā, bet arī brīdis, kad Spānija sāka veidoties par koloniālu impēriju. Kaut arī lielākā daļa arābu kultūras liecību tika iznīcinātas, tās mantojuma pamats – Alhambra – 14.gs. arābu pils un cietokšņa komplekss ar pasakainu rožu, apelsīnu koku un miršu dārzu apkārt tai Asabikas kalna virsotnē un Generalife – Nasridu emīru vasaras pils ar vislabāk saglabāto viduslaiku persiešu stila dārzu pasaulē - sajūsmina apbrīnotāju miljonus arī mūsdienās.
Ronda
Ronda ir mazpilsēta Malagas provincē, kas līdzīgi citām Spānijas dienvidu pilsētām piedzīvojusi visas to vēstures lappuses. Pilsētas statusu ieguvusi no Jūlija Cēzara, Ronda atšķiras no pārējām ar savu satriecošo atrašanās vietu Serrania de Ronda kalnu grēdas vidū, 120 metru dziļas un 70 m platas aizas malā. Viens no izcilākajiem vācu valodā rakstošajiem 20. gs. dzejniekiem R.M. Rilke izteicies, ka nekas visā Spānijā nav tik pārsteidzošs kā šā mežonīgā pilsēta.
Uz Rondu vērts doties kaut vai lai tikai šķērsotu kādu no slavenajiem, elpu aizraujošajiem tiltiem pāri aizai, kas dala pilsētu uz pusēm.
Bet ne tikai Rondas trīs tilti ir apskates vērti. Rondā atrodas Spānijas vecākā vēršu cīņas arēna Plaza de toros de Ronda, kura 1784.gadā pilnībā tika uzbūvēta no akmens.Tieši Rondā 18. gadsimtā matadors pirmo reizi nokāpa no sargājošās zirga muguras, lai nostātos aci pret aci ar satrakoto vērsi. Katru gadu septembrī šeit notiek Feria Goyesca, kad matadori uz cīņu mazajā akmens arēnā ierodas tērpušies krāšņā apģērbā, kas veidots balstoties uz Goijas skicēm.
Ne tikai vēršu cīņu arēna, bet arī elegantās 16. gs ēkas Vecpilsētas centrā, no kurām ievērojamākā ir Casa de Don Bosco, vai rotaļlietai līdzīgais baznīcas Santa Maria de Mayor zvanu tornis jāapskata Rondā.
Heresa de la Fronteira
Heresa ir pilsēta Kadisas provincē Spānijas dienvidrietumu daļā pusceļā starp kalniem un Vidusjūru.
Pilsēta pazīstama kā pasaulslavenā stiprinātā vīna heresa jeb šerija dzimtene. Grieķu arheologa un ģeogrāfa Strabona grāmatā „ Ģeogrāfija ” minēts, ka pirmos vīnogulājus pilsētas apkārtnē ieveda feniķieši vairāk nekā 1000 g. p. Kr. Vecākā vīna spiede, kas šeit atrasta, datējama ar 8. gs. p. Kr.
Jau pašā pagājušā gadu tūkstoša sākumā šī rajona iedzīvotāji bija pazīstami vīna tirgotāji visā Vidusjūras reģionā. Grūtāki laiki pilsētai sākās līdz ar arābu iebrukumu, kuru reliģiskā pārliecība neļāva lietot alkoholu. Taču Heresas pilsētas iedzīvotājiem ar viltu izdevās nosargāt savus vīnogulājus.
Pēc mauru kundzības krišanas, sākās heresa strauja popularitāte pasaulē, ko sevišķi veicināja Spānijas karaļu atbalsts un, paradoksāli, arī jūras laupītāju uzbrukumi kuģiem, kas transportēja vīnu.
Pilsētai apkārt esošās lauksaimnieciskās teritorijas ļāva iedzīvotājiem pievērsties arī labības, dārzeņu, augļu, kā arī liellopu audzēšanai.
Heresa nav tikai pasaulslavena vīna un lauksaimniecības produktu ražošanas centrs, viens no provinces ekonomiskajiem dzinējspēkiem. Pilsēta tiek uzskatīta arī par Spānijas flamenko, kā arī slaveno Andalūzijas zirgu kartūziešu līnijas dzimteni.
Kadiza
Kadiza tiek uzskatīta par pašu senāko Eiropas pilsētu. Un ne velti – ārkārtīgi izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis uz pussalas starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu, jau antīkajos laikos, aicināt aicināja te radīt vienu no lielākajām ostām reģionā. No Kadizas ostas savā otrajā ceļojumā uz Jauno pasauli devās Kristofors Kolumbs. Kadiza Spānijas vēsturē ierakstīta arī ar to, ka pilsētā 1812. gadā tika pasludināta Spānijas konstitūcija. Kadizas vēsturiskais centrs ir neliels, bet apskates vērts – te atrodas Katedrāle, Alamedas- de – Apodakas parks ar skatu laukumu uz jūru, pāris laukumu, ko apjož senatnīgas ēkas.
Tomēr ceļotāju galvenā izklaide ir Kadizas zeltaino pludmaļu apmeklējums, kuras stiepjas vairāku kilometru garumā turpat pilsētā.
